Kāpēc es nelasu rokas visiem pēc kārtas?
Lai kur arī es dotos, brīdī, kad cilvēki uzzina, ka esmu hiroloģe-hiromante, parasti ir divi scenāriji.
Vai nu cilvēki uzreiz pastiepj man savas rokas un jautā, lai paskatos, ko tajās var redzēt, vai arī, gluži pretēji – neuzkrītoši paslēpj rokas, lai tās nebūtu iespējams redzēt un, nedod dievs, “nolasīt”.
Šāda reakcija man jau kļuvusi par ikdienu.
Daudzi uzskata, ka, ja es nodarbojos ar roku līniju izpēti un analīzi, tad man būtu jāpaskatās uz katru roku, kas man tiek rādīta. Taču tā tas nav. Ne manā praksē.
Un, tātad - es nelasu rokas bez cilvēka ziņas un neanalizēju katru pastiepto roku.
Turklāt daudzi joprojām domā, ka hiromantija ir vienkārša zīlēšana vai izklaide, kur pietiek tikai uzmest skatienu, lai pateiktu, cik būs laulību vai bērnu utt.
Es strādāju pavisam citādi. Man šis darbs ir atbildīgs un dziļš process.
Jūsu rokas nav domātas tikai ziņkārības apmierināšanai. Hiroloģija ir nopietns izziņas instruments.
Es lasu un pētu rokas tiem, kam tas patiešām ir svarīgi – tiem, kuri vēlas saprast savu dzīves ceļu vai pieņemt nozīmīgus lēmumus. Manas roku izpētes balstās uz rūpīgu analīzi un zinātniskiem principiem.
Un, visbeidzot – es cienu gan savu darbu, gan katra cilvēka tiesības uz privātumu.
Tāpēc es nelasu rokas visiem pēc kārtas vai vienkārši intereses pēc.